Sākšu ar to, ka puse no maniem draugiem un paziņām ir iegādājušies mājokļus jaunajos projektos (man nemaz neskauž!) un dzīvo laimīgi savās kartona kastītēs. Interesanti ir tas, ka katram no viņiem kredīts mājoklim ir paņemts citā bankā, - tas nozīmē, ka nav vienas bankas (vismaz no patērētāja puses), kas būtu vislabākā pēc visiem parametriem, un atgādina tikai par to, ka katrs meklējis ko citu kredītu piedāvājumā. Vienam pārim kredīts ir Swedbankā un ir jāsaka, ka procenti, ko viņi maksā ir nežēlīgi, salīdzinot ar otru paziņu pāri, kam kredīts ir DnB NORD – tur gan tā cilvēcīgāk. Viņiem dzīvoklis ir jaunā projektā Mārupē. Teikšu tā – ne dzīvoklis, bet īsts murgs! Cena, protams, bija nereāla, un kurš gan grib dzīvot kartona kastē, kur var dzirdēt kā tavs kaimiņš, dzīvojošais blakus „kastītē”, ieslēdz tējkannu un nolaiž ūdeni?

Iestājās krīze, viss palika dārgāks un ar darbu arī tā riskantāk palika, līdz ar to viņi meklēja veidu, kā izdzīvot ar milzīgo kredītu. Neko īpaši mainīt jau nevarēja, bet, manuprāt, banka bija ļoti pretimnākoša – viņi pamainīja maksājumu ilgumu un samazināja ikmēneša maksājumus. Tas nav nekāds wow, tā ir spiestas rīkoties lielākā daļa banku mūsdienu apstākļos, taču dzirdēts jau visādi – šie bija jēdzīgi un atsaucīgi, bet cita banka vēl vieniem draugiem mēģina ieskaidrot, ka mainīt neko nevar un dariet ko gribat – naudu būs jāatdod tā, kā tas minēts līgumā! Kā lai to saprot – likumdošana visiem viena, kredītnosacījumi visiem salīdzinoši vienādi, bet vieni ir pretimnākošāki un citi pilnīgi pak**as?...